Reiz, tālajā 2012. gada aprīlī tika dibināta Latvijas Baskāju skriešanas biedrība ar klusu cerību kādreiz noorganizēt kādu īstu baso skriešanas maču. Acīmredzot daudzi jo daudzi baskāji visā pasaulē sadevās rokās un smaidot aizvēra acis, vēlot mums īstu baso veiksmi, jo kur gadījies, kur ne, biedrību uzrunāja Adventure Tour Time ar šādu pašu ideju – organizēsim basās sacensības! Kopā! Un… lai jau tas ir ultramaratons gar jūras krastu, nav ko būt sīkumainiem!

Tā nu mēs likām galvas un rokas kopā un ķērāmies pie darba. Laiks skrēja uz priekšu, mēs skrējām basos koptreniņus Mangaļsalā, visā pasaulē tūkstošu tūkstoši cilvēku skrēja, katrs gatavojoties sev izvirzīto mērķu vārdā…

Skriešanas kalendārs ir burvju kalendārs. Skaties no kuras puses gribi – visas brīvdienas tajā ir aizņemtas. Tādēļ, izvēloties sacensību dienu, lūkojāmies uz septembra pusi, varbūt tad atradīsies kas brīvāks. Par sacensību datumu tika izvēlēts 28. septembris, savukārt skrējiena trase – skaistais Baltijas jūras liedags no Mazirbes līdz Rojai, apskrienot Kolkas ragam.

Ir pienācis sacensību priekšvakars. Esam sapulcējušies Mazirbē Lībiešu Tautas namā, aiz loga jau tumšs. Mēs griežam numurus, pakojam finiša veltes, domājam, plānojam, satraucamies, priecājamies un atkal domājam… līdz beidzot iemiegam.

Rīts pienāk ātri, tik pat kā nemanot, un sveic mūs ar košu varavīksni un zeltainiem saules stariem. Sapulce saules apspīdētā pļavā, un esam gatavi šīs dienas svarīgajām gaitām. Ir jau pāri desmitiem, ierodas autobuss. Tas mums atvedis ne vienu vien skrējēju. Nu viss patiešām ir sācies!

Reģistrācija, pēdu mērīšana (īsākās un garākās pēdas titulam), sapulce un dodamies viļņu šalkoņas virzienā. Zeltainās smiltis un jūras zaļganzilās sprogas saplūst pasakainā ainavā, taču nopietnajiem vīriem uz smilšainās starta līnijas tas nav prātā. Vēl daži mirkļi un viņi dosies 53 km garā ceļojumā, kurā pierādīs savus spēkus un izturību, apņemšanos un varonību. Viņi apskries Kolkas ragam, šķērsos upes, izcietīs krusas nesaudzīgos sitienus, nebīsies ne aukstā lietus, ne mainīgā vēja un neizkusīs septembra saules staros.

Nākamais – vidējās distances starts (32 km) plānots Kolkā. Kamēr rūdītākie vīri skriešus dodas tajā virzienā, Kolkas kontrolpunktā/starta punktā sākas rosība. Jānis Dambītis aizdedz ugunskuru un gatavo tēju, lai skrējējiem un startējājiem ir, kur sasildīties. Tikmēr virs Kolkas raga laistās saule, makšķernieki ķer savus svētdienas lomus, bet mēs pie ugunskura gaidām pirmos garās distances veicējus un reģistrējam nākamos drosminiekus trīsdesmit divniekam.

Tālumā parādās garās distances līderis, kura kustīgais stāvs ir viegli atšķirams no rāmajiem un nesteidzīgajiem makšķernieku siluetiem. Jau drīz vien pēc plīvojošām garo matu šķipsnām atpazīstam mūsu pašu vietējo baskāji, biedrības dibinātāju Edgaru. Bijām gaidījuši no igauņiem dažādus pārsteigumus, bet redz, tomēr pagaidām izskatās citādi. Pēc brīža parādās arī otrais garās distances skrējējs – smaidīgais igaunis Arturs. Drīz vien tuvojas arī nākamie gargabalnieki, kurus, liekas, nemaz nesamulsina Kolkas piekrastes šķēršļu josla ar sakritušajiem kokiem.

Tikmēr mēs pārējie, tai skaitā drosmīgie nūjotāji, esam gatavi 32 km startam. Pulcējamies smilšu piekrastē starp jūru un līci un gaidām svilpes signālu. Pūlis jau ir krietni lielāks par iepriekšējā startā redzēto (varbūt tas tādēļ, ka šeit iemaldījušies arī daži gargabalnieki?:)). Svilpe. Pūlis, priecīgs un reizē nopietns, dodas pretī savam izaicinājumam. Priekšā vēl upes un garais smilšainais ceļš…

Pie dziļākās ceļā esošās upes (Melnsila upes) skrējējus sagaida brīvprātīgie ar laivu, lai tie, kas nevēlas izbaudīt pastaigas vēsajā ūdenī, varētu nedaudz paairēties. Tikmēr debesīs vietām sarodas skaisti, tumši mākoņi. Ir atkal gaidāms lietus un pat krusa.

Kamēr ātrākie skrējēji šķērso upi, Ģipkas kontrolpunktā, kas vienlaikus ir arī 11 km distances starts, sākas rosība. Te saule spīd un laistās, bet pa labi un pa kreisi ir manāmas tumšpelēkas lietusgāzes. Sarūpējam dzērienus un uzkodas un sākam gaidīt… Drīz vairs neesam vienīgās idilliskajā pludmalē. Uzrodas arvien jauni atbalstītāji. Jau atkal tālumā parādās pirmā skrējēja aprises, un jau atkal tas ir Edgars, taču arī Arturs ir saglabājis stabilu otro vietu, tomēr pirmo vietu viņš vairs nenoķers. Vidējās distances līderis Mārtiņš skrien mums garām nesatricināmā mierā, savukārt pati pirmā meitene Marta kā vienmēr ar smaidu sejā iedvesmo atbalstītājus. Pamazām viens pēc otra parādās arī nākamie skrējēji, taču lielākā daļā vēl tikai nāks…

Pa šo laiku Ģipku ir sasniedzis lietus un vējš, turklāt tas arvien pieņemas spēkā. Skrējēji, kas ieradušies uz 11 km startu, var izbaudīt tādus laika apstākļus, kas ir liels izaicinājums ikviena gribasspēkam pirms skrējiena. Lietus ūdens gāžas no debesīm, bet, vēja pārtverts, liekas, ka tas līst no visurienes. Tomēr ar laiku lietus sāk pierimt, un skrējēji tiek pie oranžajiem 11 km distances numuriem. Arī Ģipka ir gatava startam! Šoreiz bez garākām vai īsākām ievadrunām – esam salijuši un (vismaz daži) nosaluši, gribam ātrāk skriet! Starts, un mēs dodamies ceļā. 11 km veicējiem ir tas gods panākt un uzmundrināt garāku distanču veicējus, ko satiekam savā ceļā.

Pa ceļam mazas upītes un niedru audze ar dubļu vannām, zilā Rojas cūciņa un finišs. 11 km līderi ir skrējuši kā vējš. Pirmie finišē Rihards un Linda, kas nespēj atstāt fotogrāfus vienaldzīgus.

Pamazām vai ne tik pamazām, kā nu kurais, bet visu distanču veicēji tuvojas finišam. Lietus vairs nelīst, tomēr laiks ir rudenīgi vēss, jādodas sildīties pie ugunskura un lielā zupas katla, par ko īpašs paldies Rojas Novada pašvaldībai. Sasildāmies, nobildējamies, ēdam basajām šokolādes pēdiņām rotāto torti un gaidām apbalvošanu, kas kavējas.

Tas brīdis ir klāt! Varam apbalvot šīs dienas daudzos uzvarētājus! Mums ir arī garākās un īsākās pēdas tituls, kā arī dāvanas jaunākajam dalībniekam un dalībniekam ar viscienījamāko gadu skaitu. Balvas pasniedz Rojas Novada pašvaldības priekšsēdētāja.

Pirmie garāko distanču veicēji basajā divīzijā balvā iegūst skaistus piecu pirkstu apavus no Vibram Five Fingers. Edgars, kas noskrējis 53 km pirmais, kā organizatoru pārstāvis atsakās no balvas, kas tagad tiek priecīgajam otrās vietas ieguvējam Arturam. Izdalām uzvarētāju kārumus arī grupu uzvarētājiem, un pasākums ir noslēdzies. Kā dzimšanas dienā, kad viesi sāk posties prom… Mūsu svētku diena jau ir gandrīz sasniegusi nakti, bet mums vēl jāatgūst elpa.

Sapulcējamies ap dziestošo ugunskuru un klusi domājam par nākamo gadu, un ar nelielu neticību saprotam, ka šī diena patiešām ir notikusi ar mums, basais ultramaratons tik tiešām ir noticis pa īstam!

Vārdos to nav iespējams aprakstīt, bet tomēr – esam neizsakāmi pateicīgi ikvienam, kas piedalījās un kas atbalstīja – gan ar balvām, gan ar padomu, gan ar darbiem un klātbūtni, ar domām un smaidiem. Paldies dalībniekiem, kas bija tik drosmīgi, paldies atbalstītājiem, kas bija tik pretimnākoši, paldies

žurnālistiem, kas bija tik atsaucīgi! Paldies Aventure Tour Time – Baibai un Kasparam – par tik daudz ko! Paldies!

Tiekamies atkal nākamgad Baltijas Baso pēdu ultramaratonā!